Aizver acis un slīgsti, slīgsti dziļāk un dziļāk.
Aizver prātu un dzirdi tādu klusumu tīru,
Un neaizmirsti, ka viens Tu neesi, jo pie loga kāds stāv,
Tumšs, pretīgs un naidīgs, atnācis pēc Tevis.
Un tad ne no kurienes, liesmas krīt no debesīm,
Cilvēki izdzēsti un viņu dzīves līdz ar viņiem.
Ne no kurienes, Tu redzi, to vietu, kur slēpties,
Patverties un aizsprostot durvis, visu ciet, visu.
Un Tu zini, ļaunums nāk un iznīcība tam seko.
Un Tu zini, kā cietīs labie un nevainīgie.
Un tad ne no kurienes tas skaitlis 144 000,
Un Tu zini, ka Tev spalvas un esi viss baltā.
Tu zini pienākumu savu un laiku savu.
Tu zini visu, ko sen jau biji aizmirsis.
Tu zini īstās krāsas, šodienas un rītdienas,
Uz visiem laikiem biedējošas un nelaimīgas.
/IK atver acis un atceras par reizi, kad viņai teica : 'Izmanto savas spalvas, izmanto tās, jo ar viņām visu Tu vari mainīt , itin visu.' Viņa aizver acis, izrauj piecdesmito spalvu no sava labā spārna un... Ir patiesība, kas visiem nav jāzina un nav arī jāredz. Dāvana kas viņai, ne vienmēr ir domātas visiem.
