Saule.

Saule. 

Vienkārši saule. 

Tā riet un tā aust, no Tevis pa labi un tad pa kreisi. 

Tā smaida un tad raud, par Tevi un par sevi. 

Tā klīst pie viena un tad pie otra, bet tukšums. Tur viens liels tukšums paslēpts. 

Kad klauvē, dobji dun, kad iesauc, tad atbalss skan. Tik parasts tas tukšums, tik prasts.

Negants un pliekans. Riebīgs bezgala. Ne savs, pavisam ne savs.

Un tad caur vieglu miglu tajā vakarā tur tas ir.

Pilnīgs, tīrs un aizvien neaiztikts.

Ar tumsas mēteli aptinies, mazliet kalsns, mazliet bikls, mazliet nevainīgs.

Tik ievelk elpu un izelpo krēslas mutuli pa pus pasauli. 

Un te Tu esi. Atkal veselu mūžību vēlāk. 

Rudzu lauka vidū, tā it kā cita vieta nebūtu, bet tomēr. 

Šeit, šeit viņa mīt. Šeit saule aust un saule riet.

Un tā nekad arī kopā nesaiet.  

/Aiz katra smaida slēpjas skaista asara. Aiz katras asaras mīt nevainīgs smaids. Kas paņemts, tas beidzot atdots. Kas aprakts, tas sen jau atklāts. IK smaida, Tā esi Tu, es zinu. Es Tevi pazīstu! Lai kur Tu arī biji, es sveicināta, Saule. 

Es Tevi meklēju.