Īstās krāsas

Aizver acis un slīgsti, slīgsti dziļāk un dziļāk. 

Aizver prātu un dzirdi tādu klusumu tīru, 

Un neaizmirsti, ka viens Tu neesi, jo pie loga kāds stāv,

Tumšs, pretīgs un naidīgs, atnācis pēc Tevis. 

Un tad ne no kurienes, liesmas krīt no debesīm,

Cilvēki izdzēsti un viņu dzīves līdz ar viņiem. 

Ne no kurienes, Tu redzi, to vietu, kur slēpties, 

Patverties un aizsprostot durvis, visu ciet, visu. 

Un Tu zini, ļaunums nāk un iznīcība tam seko. 

Un Tu zini, kā cietīs labie un nevainīgie. 

Un tad ne no kurienes tas skaitlis 144 000, 

Un Tu zini, ka Tev spalvas un esi viss baltā. 

Tu zini pienākumu savu un laiku savu. 

Tu zini visu, ko sen jau biji aizmirsis.

Tu zini īstās krāsas, šodienas un rītdienas,

Uz visiem laikiem biedējošas un nelaimīgas. 

/IK atver acis un atceras par reizi, kad viņai teica : 'Izmanto savas spalvas, izmanto tās, jo ar viņām visu Tu vari mainīt , itin visu.' Viņa aizver acis, izrauj piecdesmito spalvu no sava labā spārna un... Ir patiesība, kas visiem nav jāzina un nav arī jāredz. Dāvana kas viņai, ne vienmēr ir domātas visiem. 

Svešinieks

Svešiniekam vaibstos doma tik viena,

To ceļu ko izvēlējies iet drošu soli.

No nakts tumsas nebaidīties un ēnas izgaiņāt

Tad pareizās kāpnes tālāk uz augšu atrast,

Lai vienkāršu cilvēcisku piedošanu palūgtu.  

Mēs visi ejam, mēs visi klūpam, piecel viņu. 

Lai gaisma spīd sejā un sirds krīt dziļākā mierā, 

Svešiniek celies, jo saule lec un migla izklīst, 

Lūk laiks šis Tavs un mirklis arī. 

/IK pabiksta mazliet svešinieku un ar roku rāda virzienu debesīs. 'Ievēlies vēlēšanos, tā zvaigzne, kas kritīs visa Tava. Ievēlies draugs.'

Atpakaļ ne tur.

Es atveru acis, tur tas ir pēkšņi izlīdis ne no kurienes. 

Es atceros, es atceros tik daudz un tik dziļi. 

Atceros kulonu kas tika dāvāts veselu mūžību atpakaļ. 

Es atceros vietu un laiku, sajūtas un atmiņas. 

Es atceros daudz laba un daudz slikta, 

Bet laid taču, laid mani tālāk. 

Šim ceļojumam ir jābeidzas, jābeidzas tur. 

Ņem manu roku un jauc to sienu jo zemu, 

Jo kas aiz tās stāv tik riebīgs un nezināms, 

Tas viss Tavs, viss mans. 

Ved mani, ved cauri! 

/IK aizver acis cieši un nu skatās cauri sienai. Tur skaists lauks ar maziņu taciņu, soļi skrien un sajūtas arī. Viņa zin, viņa zin, kas notiks. Turi viņu, turi viņu cieši, lai piedošana nāk pa priekšu dusmām. Lai viss ko Tu iesēt vari ir miers un klusums. Jo Tu esi viņas parādnieks. 

Telegrāfs

Mazumiņš no visa pie brokastu galda, 

Jau no paša rīta, kad saule tik tikko skatās uz Tevi

Es pagriežu laiku  atpakaļ ar nodomu labu. 

Tik nodot ziņu vienu un patiesu :

"Es atnākšu un izdzeršu Tavu vīnu. 

Tu manas pēdas atradīsi visur, 

Zem segas, tējas krūzē un pat uz pakaramā. 

Un salauzīšu Tevi tūkstoš daļās, 

Lai lauskas paceltu un padarītu veselu kā Tevi tā sevi. 

Es atnākšu un izdzeršu Tavu vīnu vēlreiz, 

Tik vien, lai pateiktu paldies un redzētu tās acis, 

Kurās visa pasaule paslēpta.

Un ar rīta saules stariem, 

Es atradīšu to, ko biju sen pazaudējusi,

Jo Tu ar vienu acu skatienu atdosi visu, kas ir mans!"

/IK aizver telegrammu. Nu kā tā var būt, ka visus šos gadus tas smaids bijis aprakts. Tas gars bijis apzagts un tā dvēsele nekad tā arī netika piecelta. Līdz viņš pats atvēra to koka lādīti un atdeva atslēgu pazaudētu. Un tagad tā it kā pamodusies no dziļa miega no krūtīm spiežas  spēka vārdi : "Paldies Tev! Vienkārši, paldies Tev". 

Zaļais tilts

Tumsā Tu celies un tumsā ej gulēt, 

Ar tumsu dejo un ar tumsu mīlies. 

Pasauli Tavās acīs es vairs neatradīšu,

Jo Tu kā zaglis ielien pa manas mājas logu, 

Izzodz manu prieku, manu laimi un manus smaidus.

Tu kā zaglis paņem to, kas ir mans 

Un kā parādnieks ar to arī pazūdi. 

Nes, nes to visu prom, Tev vairāk vajag, 

To tukšumu taču grūti ar ko aizpildīt, 

Tik ar stiklainām klaigām un plīstošām asarām. 

Un te nu esmu es, mazliet domīgāka nekā parasti, 

Upe ko pārbridu, lai būtu pie Tevis tagad pie manām kājām. 

Tikt šajā pusē  nebija viegli, bet tikt prom vēl grūtāk.

Un es celšu tiltu, kā spītniece ar taisnu muguru un stipru garu

Ar siltiem mirkļiem, skaistiem vārdiem un citādāku mīlestību

Šoreiz bez kļūdām daudz stiprāku, labāku un pavisam tīrāku. 

/IK ieskatās tekošajā upes ūdenī, mati atkal kastaņbrūni, smaids tepat kur vienmēr un rokas tiecās pēc ledus aukstā ūdens, lai seju mazgātu no tuksnesī krātiem putekļiem. Upes ūdenī maskas krīt kā viņas, tā citu. Un, kad beidzot paliks tik vien kā viņa pati, baltajā kleitiņā un ar ziediem pildītiem matiem, tur  viņš būs. Šoreiz stiprāks, labāks, mīļāks un vairāk par visu - tuvāks. IK zina, tiltu viņa necels viena, kad īstais laiks nāks četras rokas to cels un būvēs. Un divas sirdis aiz sevis atstās tik vien kā smilšu tuksnesi.  Viņiem vieta, kur zaļāk zāle aug un spožāk saule spīd. Tuksnesis lai paliek, tiem, kas to pelnījuši.  'Tas viss Tavs mīļais, Tas viss Tavs!'

Lelles apenbitiņas.

Es gāju, samulsu un sastapu, 

Sastapu to, kas citiem nepienākas. 

Es gāju, smaidīju un sapratu,

Paņemšu to, kas mans, kas Tuvs. 

Es gāju, raudāju un prasīju, 

Lai piedod, lai aizmirst, lai atlaiž.

Es gāju, cirtu un paliku,

Būdama vakar, šodien un rīt. 

Es gāju, ticēju un vēlreiz ticēju,

Un kritu, un cēlos un atkal kritu. 

Es gāju, devu un atdevu, 

Manas drēbes un visu citu.

Es gāju, es sapratu un aizmirsu,

Pavisam uz mūžiem, atā. 

Es gāju, samulsu un sastapu,

Sastapu to, kas citiem nepienākas. 

Es gāju, smaidīju un sapratu, 

Paņemšu to, kas mans, kas Tuvs.

Es gāju, smaidīju un paņēmu, 

Savu, tikai savu,

Sev, tikai sev. 

Es Tevi atkal atradu. 

/.IK saprot, kā viņu izģērba kailu.

Kā viņai matus rāva un ar nazi dūra. Pēkšņi čīkstošās durvis atveras un tur viņš ir, rokās turēdams tās lelles apenbitiņas. IK, pienāk tuvāk un sastingusi raugās. Nē, vairs nē, jo zin, ko atradusi. Viņa aizver durvis un klusi pie sevis nočukst: 

"Ar Tevi bija labi, bet ar viņu būs vēl labāk. Paliec kur esi. Tava vieta vairs tikai aiz durvīm." 

Saule.

Saule. 

Vienkārši saule. 

Tā riet un tā aust, no Tevis pa labi un tad pa kreisi. 

Tā smaida un tad raud, par Tevi un par sevi. 

Tā klīst pie viena un tad pie otra, bet tukšums. Tur viens liels tukšums paslēpts. 

Kad klauvē, dobji dun, kad iesauc, tad atbalss skan. Tik parasts tas tukšums, tik prasts.

Negants un pliekans. Riebīgs bezgala. Ne savs, pavisam ne savs.

Un tad caur vieglu miglu tajā vakarā tur tas ir.

Pilnīgs, tīrs un aizvien neaiztikts.

Ar tumsas mēteli aptinies, mazliet kalsns, mazliet bikls, mazliet nevainīgs.

Tik ievelk elpu un izelpo krēslas mutuli pa pus pasauli. 

Un te Tu esi. Atkal veselu mūžību vēlāk. 

Rudzu lauka vidū, tā it kā cita vieta nebūtu, bet tomēr. 

Šeit, šeit viņa mīt. Šeit saule aust un saule riet.

Un tā nekad arī kopā nesaiet.  

/Aiz katra smaida slēpjas skaista asara. Aiz katras asaras mīt nevainīgs smaids. Kas paņemts, tas beidzot atdots. Kas aprakts, tas sen jau atklāts. IK smaida, Tā esi Tu, es zinu. Es Tevi pazīstu! Lai kur Tu arī biji, es sveicināta, Saule. 

Es Tevi meklēju.