Es atveru acis, tur tas ir pēkšņi izlīdis ne no kurienes.
Es atceros, es atceros tik daudz un tik dziļi.
Atceros kulonu kas tika dāvāts veselu mūžību atpakaļ.
Es atceros vietu un laiku, sajūtas un atmiņas.
Es atceros daudz laba un daudz slikta,
Bet laid taču, laid mani tālāk.
Šim ceļojumam ir jābeidzas, jābeidzas tur.
Ņem manu roku un jauc to sienu jo zemu,
Jo kas aiz tās stāv tik riebīgs un nezināms,
Tas viss Tavs, viss mans.
Ved mani, ved cauri!
/IK aizver acis cieši un nu skatās cauri sienai. Tur skaists lauks ar maziņu taciņu, soļi skrien un sajūtas arī. Viņa zin, viņa zin, kas notiks. Turi viņu, turi viņu cieši, lai piedošana nāk pa priekšu dusmām. Lai viss ko Tu iesēt vari ir miers un klusums. Jo Tu esi viņas parādnieks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru