Es gāju, samulsu un sastapu,
Sastapu to, kas citiem nepienākas.
Es gāju, smaidīju un sapratu,
Paņemšu to, kas mans, kas Tuvs.
Es gāju, raudāju un prasīju,
Lai piedod, lai aizmirst, lai atlaiž.
Es gāju, cirtu un paliku,
Būdama vakar, šodien un rīt.
Es gāju, ticēju un vēlreiz ticēju,
Un kritu, un cēlos un atkal kritu.
Es gāju, devu un atdevu,
Manas drēbes un visu citu.
Es gāju, es sapratu un aizmirsu,
Pavisam uz mūžiem, atā.
Es gāju, samulsu un sastapu,
Sastapu to, kas citiem nepienākas.
Es gāju, smaidīju un sapratu,
Paņemšu to, kas mans, kas Tuvs.
Es gāju, smaidīju un paņēmu,
Savu, tikai savu,
Sev, tikai sev.
Es Tevi atkal atradu.
/.IK saprot, kā viņu izģērba kailu.
Kā viņai matus rāva un ar nazi dūra. Pēkšņi čīkstošās durvis atveras un tur viņš ir, rokās turēdams tās lelles apenbitiņas. IK, pienāk tuvāk un sastingusi raugās. Nē, vairs nē, jo zin, ko atradusi. Viņa aizver durvis un klusi pie sevis nočukst:
"Ar Tevi bija labi, bet ar viņu būs vēl labāk. Paliec kur esi. Tava vieta vairs tikai aiz durvīm."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru