Mazumiņš no visa pie brokastu galda,
Jau no paša rīta, kad saule tik tikko skatās uz Tevi
Es pagriežu laiku atpakaļ ar nodomu labu.
Tik nodot ziņu vienu un patiesu :
"Es atnākšu un izdzeršu Tavu vīnu.
Tu manas pēdas atradīsi visur,
Zem segas, tējas krūzē un pat uz pakaramā.
Un salauzīšu Tevi tūkstoš daļās,
Lai lauskas paceltu un padarītu veselu kā Tevi tā sevi.
Es atnākšu un izdzeršu Tavu vīnu vēlreiz,
Tik vien, lai pateiktu paldies un redzētu tās acis,
Kurās visa pasaule paslēpta.
Un ar rīta saules stariem,
Es atradīšu to, ko biju sen pazaudējusi,
Jo Tu ar vienu acu skatienu atdosi visu, kas ir mans!"
/IK aizver telegrammu. Nu kā tā var būt, ka visus šos gadus tas smaids bijis aprakts. Tas gars bijis apzagts un tā dvēsele nekad tā arī netika piecelta. Līdz viņš pats atvēra to koka lādīti un atdeva atslēgu pazaudētu. Un tagad tā it kā pamodusies no dziļa miega no krūtīm spiežas spēka vārdi : "Paldies Tev! Vienkārši, paldies Tev".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru