Tumsā Tu celies un tumsā ej gulēt,
Ar tumsu dejo un ar tumsu mīlies.
Pasauli Tavās acīs es vairs neatradīšu,
Jo Tu kā zaglis ielien pa manas mājas logu,
Izzodz manu prieku, manu laimi un manus smaidus.
Tu kā zaglis paņem to, kas ir mans
Un kā parādnieks ar to arī pazūdi.
Nes, nes to visu prom, Tev vairāk vajag,
To tukšumu taču grūti ar ko aizpildīt,
Tik ar stiklainām klaigām un plīstošām asarām.
Un te nu esmu es, mazliet domīgāka nekā parasti,
Upe ko pārbridu, lai būtu pie Tevis tagad pie manām kājām.
Tikt šajā pusē nebija viegli, bet tikt prom vēl grūtāk.
Un es celšu tiltu, kā spītniece ar taisnu muguru un stipru garu
Ar siltiem mirkļiem, skaistiem vārdiem un citādāku mīlestību
Šoreiz bez kļūdām daudz stiprāku, labāku un pavisam tīrāku.
/IK ieskatās tekošajā upes ūdenī, mati atkal kastaņbrūni, smaids tepat kur vienmēr un rokas tiecās pēc ledus aukstā ūdens, lai seju mazgātu no tuksnesī krātiem putekļiem. Upes ūdenī maskas krīt kā viņas, tā citu. Un, kad beidzot paliks tik vien kā viņa pati, baltajā kleitiņā un ar ziediem pildītiem matiem, tur viņš būs. Šoreiz stiprāks, labāks, mīļāks un vairāk par visu - tuvāks. IK zina, tiltu viņa necels viena, kad īstais laiks nāks četras rokas to cels un būvēs. Un divas sirdis aiz sevis atstās tik vien kā smilšu tuksnesi. Viņiem vieta, kur zaļāk zāle aug un spožāk saule spīd. Tuksnesis lai paliek, tiem, kas to pelnījuši. 'Tas viss Tavs mīļais, Tas viss Tavs!'
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru